Šodien sanāca atrasties ārpus Rīgas. Lai tiktu atpakaļ nācās doties pusstundu garā pastaigā līdz dzelzsceļa stacijai. Tā nu es soļoju ar kedām kājās, pavasara jaka mugurā, bez cimdiem un cepures, visapkārt sniega kupenas un pilnīga tumsa. Varat neticēt, bet tik siltu vakaru šogad nebiju piedzīvojusi. Nenoliegšu bija bailīgi vienai, tumsā, svešā pilsētā, bet tā dievīgā sajūta, kad tu ej un elpo svaigu gaisu,sajutu, ka esmu dzīva.
Tagad sēžu vilciena vagonā, esmu viena no tiem trīs cilvēkiem, kuri skatās ārā pa logu, klejojam katrs savās domās.
P.S Nez viņi, arī par mani iedomājas, kā es par viņiem?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru