it kā man to visu vajag

to sajūtu, pat īsti nevar aprakstīt
tāds nemiers,
ka būtu gatava ar galvu skriet sienā
pēdējā nedēļas nogale, deva man vielu pārdomām
kas būtu, ja būtu
pierādās, ka esmu egoiste
pierādās, ka es kādam patīku
un no tā visa galva griežas
mazliet un vēl vairāk
nevar kontrolēt, nevaru neko mainīt
viena maza kļūda un zaudē foršus cilvēkus blakus
un kā gan es to visu varēju zināt?
minēt?
zīlēt?
tu vari apvainoties
uz mani
uz visu pasauli
tu vari vainot mani
visu pasauli
varbūt beidzot arī sevi?
un iespējams esmu neiecietīga
labāk ir neko nezināt
varbūt tomēr zināt
ko lai es daru?
vienmēr šis jautājums paliek katras dienas iesākums un nobeigums.
vienmēr jauna, neprātīga un brīva.
cik gan ilgi tā?
kur tā atbildība
piedošana
sapratne
līdzcietība
un it kā man to visu vajag
un it kā es to visu esmu prasījusi
mācos dzīvot
mācos saprast savu vietu uz pasaules
vai man maz to vajag?
tā visi dara?
dažreiz nesaprotu kā citi tiek galā ar visām emocijām
tā gribu kliegt
raudāt gan vairs nē
tikai kliegt
varbūt skriet
vairāk jau bēgt,
kamēr kājas vairs neklausa
un elpas trūkst.
negulēt visu nakti
iemīlēties no jauna
saņemt atpakaļ to pašu
izbaudīt tikko nopļautas zāles smaržu
bērna smieklus ausīs
es sarežģīju dzīvi
viss ir tik vienkārši
viss ir tik mainīgs
kad viss apstāsies?
bet kad apstājas, gribu lai griežas
ātri
un vēl ātrāk
apturi mani
vai tiec līdzi.
es nekad nebūšu tāda kādu tu mani gribi redzēt
es gan to prasu
par daudz prasu
vainīga
atkal
dažreiz klusējot gribu aiziet prom.
sekosi?
apturēsi?
banalitāte ir neapturama
un iespējams tā tam būs vienmēr būt
labāk tā, nekā naids visās sejās
šodien dzims jauna dzīve
ar vai bez sarežģījumiem
bet vai tad man to maz vajag?
ir labi kā ir un būs vēl labāk
kaut gan
kādreiz.