iz pierakstiem

no rīta, pirms saules
es tveru miglu savās rokās
loloju.
vakarā, pēc saules
miglu atdodu
ilgojos.

xxx

nav vietas šeit taviem attaisnojumiem
par noziegumiem
tu klusēji, kad vajadzēja runāt
un kliedzi, kad vajadzēja klusēt
man nav bail būt vienai
nav man žēl, ka aizej

xxx

tas sapnis liek raudāt
pagātne realizējas nākotnē
starp smiekliem
viņas atgriešanās
un mana aiziešana

nekad nedrīkst padoties

Labvakar!

Ir pagājusi jau nedēļa, kopš ievācos jaunā mājvietā, drīzāk dzīvoklī, par mājām vēl nespēju saukt šo vietu. Bet ko gan man vairāk vajag? Ir jumts virs galvas, gulta, un pats galvenais - mīļotais vīrietis blakus.

..kursors mirgo...

Nesanāk rakstīt tikai par vienu tēmu, domas daudz par daudz riņķo galvā un tik daudz ko gribu pateikt, kas nav pateikts. 

Šo 5 mēnešu laikā mana dzīve ir mainījusies. Cilvēki, kuri kādreiz šķita tik tuvi, nu ir tik tāli. Tie patiesie draugi jau paliek par spīti attālumam.

Intereses mainās un paliek kopīgs tikai tukšums. Kādi iestrēgst savā kastē, bet es dodos ārā no tās kastes. Kāds degradējas, kāds izglītojas, kāds joprojām dzīvo pagātnē. 

Es neesmu balta, nekrāsoju sevi tādu.

Viss kas notiek, notiek uz labu.

Tik ļoti negribu slinkot, gribu viss kaut ko darīt, bet rudens ir tāds gadalaiks, kad pēc skolas tikai uz mājām, siltumā, kaut gan pilsēta piedāvā tik daudzas izglītojošas izstādes, koncertus par brīvu. Lēnām, bet sanāk iziet cilvēkos, iemācīties, kaut ko jaunu.

Šis mācību gads iesācies nopietnos mācību tempos- kulturizējos, izmantoju iespējas - ja aiztaisa ciet durvis, jārāpjas iekšā pa logu :)

Tik daudz iespēju, tik daudz nezināmā vēl ir jāatklāj, jāuzzina. Ja cilvēks to gribēs, tad arī darīs, nevis tikai žēlosies un turpinās sēdēt pie sava mīļotā datora dzīvojot tikai sociālajos tīklos. 

Atver acis, paskaties tālāk par savu degungalu, domā ārpus kastes, sasniedz, kaut ko, izglītojies, neslinko, to varēs darīt vecumdienās!

90's

Bērnudārzā negāju, jo dzīvojām tālu no pilsētas un tajos laikos bija omītes, kas pieskatīja ar prieku. Visa māja un pagalms, mežs manā rīcībā. Lietainajās dienās mammas skapja durvis atvērās, tika paņemtas papēžkurpes, krelles, kāda vecākās māsas kleita, mazliet lūpukrāsas un pūdera, saules brilles pretī spogulis, skan kasete un es dziedu skaļi vai plātu muti, man rokās matu ķemme, kas patiesībā ir mans mikrofons.

iespējams

Kāds nemeloja teikdams,ka pagātne ir pagātne
Bet ejot pa ielu, Tu melo pats sev,ja neredzi to
Ar katru skaņu atceroties vakardienu.
Tomēr Tu smaidot paej tai garām
Mēs tikai atceramies, bet dzīvojam šodienā.

neviens neteica, ka būs viegli

Kas gan ir attiecības bez uzticēšanās, atklātības, es Tevi mīlu un samīļošanās?