Šovasar es pārbaudīju sevi, pārbaudīju savu drosmi un baiļu slieksni.
Divas naktis sargāju aitas no vilkiem. Nebiju jau pilnīgi wild, jo sēdēju/gulēju ieslēgusies džipā, bet fakts kā tāds biju viena pati dziļos laukos, lielā pļavas vidū, kurai apkārt mežs, blakus purvs un ir tikai pilnmēness, aitas un es.
Vienmēr mani daba ir apbūrusi ar savām skaistajām krāsām, gadalaikiem un laikapstākļiem.
Fantastiskie saulrieti, kad saule ir tik apaļa un spoža kā apelsīns un pāris minūšu laikā pazūd no apvāršņa.
Dzidrie saullēkti, kad zālē spīguļo zirnekļu tīkli un nesataustāmā migla pazūd līdz ar saules stariem.
Fantastika!
Esmu dabas bērns, tomēr slinka, lai celtos un ietu gulēt līdz ar sauli. Agrajos rītos ir tāda burvība.
Tāds nu bija viens no maniem vasaras piedzīvojumiem, kurā nevajadzēja maksāt nekādu naudu par skaistiem skatiem, piedzīvojumu un domu sakārtošanu.
Nevaru vien sagaidīt,kad atkal ar basām kājām varēšu skriet uz dārzu, lai noplūktu svaigu diļļu sauju un nočieptu vēl kārtīgi neizaugušos zirņus.
