Tev nav tiesību likt justies man slikti.

Labrīt! Man šodien vēlais rīts iesācies ar garšīgu piparmētru tējiņu, kurai klāt ir citrona šķēlīte. Garšo gluži tāpat kā mana mīlestība. Katru rītu nosolos, ka viss pietiks, vairs nerunāšu, nedomāšu, nerakstīšu. Vieglāk pateikt kā izdarīt.

Nekad nebiju domājusi, ka gaidīšu kādu cilvēku, bet nu tā ir sanācis, ka jau pusotru gadu es gaidu, gaidu un gaidu. Ko tad es īsti gaidu? Laimi, patiesībā to sajūtu, ka es varu kādu citu darīt laimīgu. Bet Ieva varbūt tev ir jājūtas jau tagad laimīgai, jo viņš jau ir laimīgs. Patiesībā visam manis teiktajam ir divas puses. Elle tak! Jo vairāk domā attaisnojumus, jo vairāk sapinies.

Esmu spērusi vairākus soļus pretī, bet vai Tu arī kādreiz panāksi pretī? Vēl tikai 6 mēneši un es vairs negaidīšu, lai cik grūti man tas būtu, darīšu visu, lai aizmirstu Tevi un tad jau Tev nāksies pacensties vairāk kā jebkad, lai es neaizmirstu.

Ar katru dienu es novecoju, nesmaidu tik bieži, lēnām izgaistu. Man nav drošības, nav zemes zem kājām, es slīkstu un Tu tikai noskaties.

Un, iespējams, tas viss ir tikai manā iztēlē, tas viss ir tikai tas, ko gribu redzēt, bet patiesībā es jau sen esmu zaudējusi, bet tad, kad man atvērsies acis?

Nekavē laiku ar cilvēku, kam Tu neko nenozīmē. Tad kāpēc fckn Tu kavē?
 http://www.youtube.com/watch?v=s8QYxmpuyxg&NR=1&feature=endscreen

Just like that I'm crawling back to you.

Aiz loga ir liels vējš. No sniega ne miņas, ne ziņas, tikai lietus, nelūgtais viesis klauvē pie stikla rūts. Pelēki koki, pelēkas ielas, pelēkas mājās, pelēki cilvēki, tā vien gribas paņemt otiņu un sākt visu izkrāsot kā krāsojamā grāmatā.

            Nesen atbraucu no darba, mazliet, sagurusi, bet nu tā pieklājas pie nedēļas pēdējās darba dienas. Sēžu un domāju, ko, lai tādu interesantu pastāstu, kas tad ir noticis tāds ievērības cienīgs. Laikam jau nekas, bet nu sagrābstīšu, kaut ko.

            Man ir jauna krūzīte ar ziemeļbriedi Rūdolfu, tagad tikai no tās dzeru piparmētru tēju. Dikti garšīgi, noteikti iesaku piparmētru tēju ziemeļbrieža krūzē.

            Patiesībā varētu pat iet gulēt, bet nē, jo ir jāsagaida plkst. 00:00 un tad varēs laisties miegā(tā man tāda tradīcija- sagaidīt savu dzimšanas dienu), pa šīm pāris stundām es varētu nomazgāt traukus, noepilēt kājas, sacept karbonādes, izmazgāt zobus un tā. Droši vien tāpat neko neizdarīšu.

            Šodien mani saķēra atklāsme, ka esmu, kaut kur nozaudējusi savu labāko draugu, baigi pietrūkst, ka viņš neraksta. Rokas nolaižas.

            Adventes laiku es pirmo reizi savā dzīvē izmantoju tiešām kā kluso laiku, sevis izzināšanas, pārbaudīšanas, attīrīšanās laiku. Man patīk, ne jau tikai tāpēc, ka no rīta pieceļoties galva nesāp un nav atmiņas zudumi, bet šāda izvēle parāda, kuri tad ir mani īstie draugi. Kāds man teica, ka nedzerot es pazaudēšu visus savus draugus, ko, lai saka, tad jau viņi nemaz nav man draugi.

            Laiks pārdomām un beigās iesaku foršu video.https://www.youtube.com/watch?v=MRWxoR-FJV0