iekšā sēž dusmu gariņš
tāds maziņš
netieku pāri,
gribu tikt pāri
2013. gada 30. jūn.
2013. gada 18. jūn.
2013. gada 13. jūn.
2013. gada 10. jūn.
2013. gada 7. jūn.
29.05.2012
Agrs pavasara rīts, ir sestdiena un
gluži kā toreiz viņa sēdēja uz soliņa un ļāva, lai saule viņu silda. Tikai
toreiz tie noteikti bija agri vasaras rīti, jo pavasarī... pavasarī viss bija
citādāk – uz soliņa pēcpusdienās viņa sēdēja kopā ar Viņu...
Tā nu viņa tur sēdēja un gaidīja, kad
beidzot atbrauks pakaļ tētis, jo iepriekšējā dienā viņa palika pilsētā, kur
notika neliela pasēdēšana ar draugiem.
Aiztaisījusi acis ciet, viņa klausījās
skaņās. Izdzirdot kādu nepazīstamu skaņu, viņa atvēra acis un mēģināja nepazīstamajā
saskatīt, kaut ko pazīstamu. Skatiens apstājās pie šūpolēm, kur bērni ļāvās
saviem priekiem, bet tad tas aizklīda tālāk aiz šūpolēm.. pēkšņi iestājās ilgas
un ap sirdi, mazliet, iesmeldzās. Vienu brīdi viņa pat noticēja, ka tūlīt ap
stūri Viņš parādīsies tāpat kā toreiz un varbūt šoreiz nekavēs..
Viņš mēdza kavēt vai arī viņa mēdza
ierasties pārāk ātri norunātajā vietā, kas to vairs atceras, bet tomēr viņi
satikās un pavadīja pāris stundas kopā, kas toreiz jau bija daudz.
„Viņš nenāks,” viņa sev teica un
pagriezās uz pretējo pusi mēģinot neatsaukt vēl kādas atmiņas, kas ļautu
izlauzties asarām.
Abonēt:
Komentāri (Atom)