Gads ir pagājis.
2013.gada marts, aprīlis, maijs šķiet kā vakardiena. Atceros pasmaidu un sajūtu sniegu zem kājām.
Esmu tur kur gribēju būt. Vai ar to pietiek?
Cilvēkam tāds netikums vienmēr gribēt vairāk.
Pietrūkst Ķengaraga māju, kur uz grīdas mētājas tikai manas zeķes.
Caur balkona durvīm dzirdu tās sasodītās vārnas, jā, pat tās man pietrūkst.
Un lielais spogulis, pret kuru varēju gorīties cik ilgi vien vēlos un mana auskaru siena.
Meitenīgās mīļlietiņas un pavirši pielīmētās tapetes.
Tā tur pagāja Rīgas dzīves 2 dramatiskākie gadi.
Esmu pateicīga par to, kas man pieder un ir dots.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru