Ir pagājusi jau nedēļa, kopš ievācos jaunā mājvietā, drīzāk dzīvoklī, par mājām vēl nespēju saukt šo vietu. Bet ko gan man vairāk vajag? Ir jumts virs galvas, gulta, un pats galvenais - mīļotais vīrietis blakus.
..kursors mirgo...
Nesanāk rakstīt tikai par vienu tēmu, domas daudz par daudz riņķo galvā un tik daudz ko gribu pateikt, kas nav pateikts.
Šo 5 mēnešu laikā mana dzīve ir mainījusies. Cilvēki, kuri kādreiz šķita tik tuvi, nu ir tik tāli. Tie patiesie draugi jau paliek par spīti attālumam.
Intereses mainās un paliek kopīgs tikai tukšums. Kādi iestrēgst savā kastē, bet es dodos ārā no tās kastes. Kāds degradējas, kāds izglītojas, kāds joprojām dzīvo pagātnē.
Es neesmu balta, nekrāsoju sevi tādu.
Viss kas notiek, notiek uz labu.
Tik ļoti negribu slinkot, gribu viss kaut ko darīt, bet rudens ir tāds gadalaiks, kad pēc skolas tikai uz mājām, siltumā, kaut gan pilsēta piedāvā tik daudzas izglītojošas izstādes, koncertus par brīvu. Lēnām, bet sanāk iziet cilvēkos, iemācīties, kaut ko jaunu.
Šis mācību gads iesācies nopietnos mācību tempos- kulturizējos, izmantoju iespējas - ja aiztaisa ciet durvis, jārāpjas iekšā pa logu :)
Tik daudz iespēju, tik daudz nezināmā vēl ir jāatklāj, jāuzzina. Ja cilvēks to gribēs, tad arī darīs, nevis tikai žēlosies un turpinās sēdēt pie sava mīļotā datora dzīvojot tikai sociālajos tīklos.
Atver acis, paskaties tālāk par savu degungalu, domā ārpus kastes, sasniedz, kaut ko, izglītojies, neslinko, to varēs darīt vecumdienās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru