so little time,so much to do

Šis ir viens no tiem retajiem rītiem, kuros pieceļos un jūtos labi, jo esmu mājās. Pirmais skats, kas paveras pa logu nav dzīvokļu māju logi vai dūmojoši skursteņi, ko papildina gaudojošas sirēnas skaņas, es redzu tikai mežu un jūtu svaigu gaisu.
Pavasaris noteikti nāk, lai arī šeit laukos valda ziema, tomēr pavasaris tuvojas. Aizverot acis jau var sajust estrādes atklāšanas pasēdēšanu, kad piecas meitenes sēž uz soliņiem ar saules brillēm un garšīgiem dzērieniem runājas par dzīvi, ik pa laikam iesmejoties, noelšoties aizverot acis un uz minūti izbauda saules starus.
Laiks skrien tik ātri, ka nepaspēju izbaudīt ziemu, visu laiku bija tikai darbs-sabiedriskaistransports-māja-gulta-darbs. Pieaugušo dzīve nemaz nav tik viegla, apbrīnoju visus, kuri ar smaidu sejā tā var dzīvot līdz mūža galam.
Man pavasaris ir laiks pārmaiņām, laiks darīt, to ko sirds vēlas, darīt to, ko gribu un mainīt sevi uz pozitīvo pusi, laiks, lai izrautos ārpus rāmjiem un noteiktiem principiem, laiks dzīvot un mīlēt beidzot arī sevi.
Es negribu novecot neīstenojusi savus sapņus muļķīgu atrunu dēļ, negribu nomirt ar nožēlu, ka neesmu neko savā dzīvē izdarījusi labu. Laiks saņemt sevi rokās un pilnās burās uz priekšu un neapstāties pie neveiksmēm, bet ņemt tās kā pieredzi sev blakus.
http://vimeo.com/36778012