Aiz loga ir liels vējš. No sniega ne miņas, ne ziņas, tikai lietus, nelūgtais viesis klauvē pie stikla rūts. Pelēki koki, pelēkas ielas, pelēkas mājās, pelēki cilvēki, tā vien gribas paņemt otiņu un sākt visu izkrāsot kā krāsojamā grāmatā.
Nesen atbraucu no darba, mazliet, sagurusi, bet nu tā pieklājas pie nedēļas pēdējās darba dienas. Sēžu un domāju, ko, lai tādu interesantu pastāstu, kas tad ir noticis tāds ievērības cienīgs. Laikam jau nekas, bet nu sagrābstīšu, kaut ko.
Man ir jauna krūzīte ar ziemeļbriedi Rūdolfu, tagad tikai no tās dzeru piparmētru tēju. Dikti garšīgi, noteikti iesaku piparmētru tēju ziemeļbrieža krūzē.
Patiesībā varētu pat iet gulēt, bet nē, jo ir jāsagaida plkst. 00:00 un tad varēs laisties miegā(tā man tāda tradīcija- sagaidīt savu dzimšanas dienu), pa šīm pāris stundām es varētu nomazgāt traukus, noepilēt kājas, sacept karbonādes, izmazgāt zobus un tā. Droši vien tāpat neko neizdarīšu.
Šodien mani saķēra atklāsme, ka esmu, kaut kur nozaudējusi savu labāko draugu, baigi pietrūkst, ka viņš neraksta. Rokas nolaižas.
Adventes laiku es pirmo reizi savā dzīvē izmantoju tiešām kā kluso laiku, sevis izzināšanas, pārbaudīšanas, attīrīšanās laiku. Man patīk, ne jau tikai tāpēc, ka no rīta pieceļoties galva nesāp un nav atmiņas zudumi, bet šāda izvēle parāda, kuri tad ir mani īstie draugi. Kāds man teica, ka nedzerot es pazaudēšu visus savus draugus, ko, lai saka, tad jau viņi nemaz nav man draugi.
Laiks pārdomām un beigās iesaku foršu video.https://www.youtube.com/watch?v=MRWxoR-FJV0
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru